durns
durns -ais; s. -a, -ā
durni apst.; apv.
1.Apdullis, apreibis (piemēram, no pārpūles, bezmiega u. tml.) – parasti par galvu.
PiemēriViņš caurām naktīm smēķēja un domāja.., kamēr galva kļuva durna, smaga kā čuguna katls.
- Viņš caurām naktīm smēķēja un domāja.., kamēr galva kļuva durna, smaga kā čuguna katls.
- ..iesnas man bija pamatīgas un galva arī tāda durna.
2.Ārprātīgs. Neprātīgs.
PiemēriNabadzīte. Pirms kāda mēneša atklīda baumas: tapusi pavisam durna, kā bez jēgas. Klaiņojot pa laukiem un ceļiem un smejoties..
- Nabadzīte. Pirms kāda mēneša atklīda baumas: tapusi pavisam durna, kā bez jēgas. Klaiņojot pa laukiem un ceļiem un smejoties..
- sal. Andriksons soļoja pa pagalmu apkārt kā durns. Viņš nolaidās uz sola istabas priekšā, piecēlās, nosēdās atkal, piecēlās no jauna un iegāja istabā.
2.1.Tāds, kurā izpaužas apreibums, neprāts u. tml.
PiemēriEs, ruden, iedzeru no tava kausa, Tad apreibis un svētlaimībā durna Es speru ceļā laukakmenim purnā..
- Es, ruden, iedzeru no tava kausa, Tad apreibis un svētlaimībā durna Es speru ceļā laukakmenim purnā..
- pārn. Prāti noreibst no durna asiņu tvana, kājas slīd asiņu peļķēs, bet fašistiem vēl nav diezgan.
Avoti: 2. sējums