Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
durstīt
durstīt -u, -i, -a, pag. -īju
1.trans. Vairākkārt durt, bakstīt, radot, piemēram, caurumu, bojājumu.
PiemēriDurstīt papīra lapu ar adatu.
1.1.Vairākkārt durot, veidot (caurumu, robu u. tml.).
PiemēriOjārs ar noasināto naglu klusēdams durstīja galdā caurumiņus.
1.2.intrans. Atkārtoti pieskarties (kur), lai pievērstu uzmanību, norādītu (uz ko).
PiemēriRe, tāda ir mūsu dzīve, tāda viņa ir, - sauca skroderis, ar pirkstu lapiņā durstīdams.
2.trans. Vairākkārt durot, bakstot, radīt sāpes, ievainojumu.
Piemēri..Jāni Baronu.. [aizsargi] durstīja krūtīs ar šautenes durkli..
2.1.intrans.
Piemēri..[fašisti] viņam durstīja ar adatām..
3.parasti 3. pers.; trans. Atkārtoti skarot, radīt sāpes, arī radīt, parasti sīkus, ievainojumus (par ko asu, piemēram, par ērkšķiem, skujām).
PiemēriKatalonijas lipīgais māls norāva no kājām vieglās auklu pastalas.. kailās pēdas durstīja ērkšķi un graizīja šķautnainās akmens šķembas.
3.1.pārn. Asi kairināt (par sniegu, lietu, aukstumu u. tml.).
PiemēriSniegs dursta seju.
3.2.pārn. Paužot negatīvas jūtas, aizvainot, sarūgtināt u. tml. (par acīm, skatienu).
Piemēri..sievietes dzēlīgais skatiens pārmaiņus durstīja gan vienu, gan otru.
4.parasti 3. pers.; intrans. Būt tādai sāpju sajūtai, it kā kāds izdarītu atkārtotus sīkus dūrienus ar ko asu.
PiemēriVecmāmiņai pakrūtē dursta visu dienu.
4.1.Izraisīt šādu sajūtu (par sāpēm).
PiemēriKilonam kājās nejauka sāpe gan vēl durstīja līdz ceļiem, bet pakustināt viņš tās varēja.
Avoti: 2. sējums