durns
durns -ais; s. -a, -ā
durni apst.; apv.
1.Apdullis, apreibis (piemēram, no pārpūles, bezmiega u. tml.) — parasti par galvu.
PiemēriViņš caurām naktīm smēķēja un domāja.., kamēr galva kļuva durna, smaga kā čuguna katls.
2.Ārprātīgs. Neprātīgs.
PiemēriNabadzīte. Pirms kāda mēneša atklīda baumas: tapusi pavisam durna, kā bez jēgas. Klaiņojot pa laukiem un ceļiem un smejoties..
2.1.Tāds, kurā izpaužas apreibums, neprāts u. tml.
PiemēriEs, ruden, iedzeru no tava kausa, Tad apreibis un svētlaimībā durna Es speru ceļā laukakmenim purnā..
Avoti: 2. sējums