glūņa
glūņa ģen. -as, v. dat. -am, s. dat. -ai, kopdz.; niev.
1.Cilvēks, kas glūn (2).
Piemēri..[jūrmalā] bija dēku meklētāji un klusi glūņas, kas tīksmināja savus skatus ap puskailiem sieviešu augumiem.
- ..[jūrmalā] bija dēku meklētāji un klusi glūņas, kas tīksmināja savus skatus ap puskailiem sieviešu augumiem.
1.1.Cilvēks, kas izspiego, izseko.
PiemēriVai tad, kad iesim projām, kaut kur neuzkrītoši nesekos glūņa, lai nevien uzzinātu sapulcējušos [revolucionāru] īstās personības... bet izsekojot mēģinātu tikt uz pēdām vēl citiem biedriem..
- Vai tad, kad iesim projām, kaut kur neuzkrītoši nesekos glūņa, lai nevien uzzinātu sapulcējušos [revolucionāru] īstās personības... bet izsekojot mēģinātu tikt uz pēdām vēl citiem biedriem..
- Viņš neredz, ka notālēm viņam seko glūņa Skļinsmonds.
- Un viņu necieta vēl vairāk nekā tos, kuri skaļi dižojās pa pagastu ar savu varu, jo slepens glūņa allaž ir ne vien briesmonis, bet arī nelietis.
Avoti: 3. sējums