glūnēt
glūnēt glūnu, glūni, glūn, pag. glūnēju; intrans.
1.parasti 3. pers. Slepus skatīties (uz medījumu), gaidot izdevīgu brīdi (tā) iegūšanai (par dzīvniekiem).
PiemēriUz kāpnēm tupēja kaķis un glūnēja uz baložiem, kuriem māsa bija nobērusi maizes drupačas.
2.niev. Slepus skatīties, vērot (par cilvēku).
PiemēriAnna ar Lību un Lienu, visu laiku glūnējušas gar kūts stūri, tagad pazuda aiz skuju gubas.
2.1.Slepus vērojot, izsekot, spiegot.
Piemēri..policija mobilizēja pret viņiem [revolucionāriem] visus savus spēkus un nepacietīgi glūnēja katrā dzelzceļa piestātnē..
3.niev. Ļauni, naidīgi skatīties. Cieši skatīties.
PiemēriJanka nosēdās tanī pašā vietā.. Sēdēja un acis nenolaida no Gubas. «Ko tu glūni manī?» Guba sapīka.
3.1.Par acīm, skatienu.
Piemēri..kāds nostājas netālu un skatās viņā. Kā glumi taustekļi divas glūnošas acis slīda pār viņa augumu.
3.2.pārn. Izpausties (acīs, skatienā) — parasti par ko negatīvu.
Piemēri..Ļauna kāre glūn tev skatos..
Avoti: 3. sējums