Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
gladiators
gladiators -a, v.; vēst.
Senajā Romā — īpašām izrādēm apmācīts cīnītājs (parasti vergs vai karagūsteknis).
PiemēriAtcerēsimies Romas cirku 1. gadu simtenī pirms un pēc mūsu ēras sākuma. Gladiatoru cīņām kolonnu ēnā sekoja ne vien vergturu zieds, bet arī šīs šķiras slimie, vecuma un pārmērību deģenerētie pārstāvji..
Avoti: 3. sējums