grābstīties

grābstīties -os, -ies, -as, pag. -ījos; refl.

1.Taustoties (ar rokām, pirkstiem), censties ko satvert, sameklēt.

PiemēriPiepeši Salms paceļ galvu un sāk klausīties. Viņam liekas, ka pie āra durvīm kāds grābstītos.

Piepeši Salms paceļ galvu un sāk klausīties. Viņam liekas, ka pie āra durvīm kāds grābstītos.
Viņš grābstījās gar sienu, meklēdams kādus iemauktus, bet nevarēja tos atrast.
Sākām grābstīties pa zemi rokām, jo redzēt neko [tumsā] nevarējām.
pārn. Gar pamalēm grābstījās prožektoru pirksti.
pārn. ..viņš neviļus atskatījās uz durvīm... gar tām ārā grābstījās vējš..

1.1.sar. Aizskart kādu ar rokām.

PiemēriLai sadega puisim nagi, kas gar mani grābstījās.

2.sar. Meklēt, parasti ne sevišķi veiksmīgi, vārdus, lai izteiktu kādu domu, arī lai izmelotos. Runāt ko bezsakarīgu, nenozīmīgu.

PiemēriAnsonu Mārtiņš visu laiku bij nicinoši klausījies, ko tie tur melsa, pa visu grābstīdamies, pašu to sakni nezinādami.

Ansonu Mārtiņš visu laiku bij nicinoši klausījies, ko tie tur melsa, pa visu grābstīdamies, pašu to sakni nezinādami.

Stabili vārdu savienojumiGrābstīties pa tukšu.

Grābstīties pa tukšuvienk. — 1. Darīt ko nevajadzīgu, lieku.2. Runāt ko bezsaturīgu, nenozīmīgu.

Avoti: 3. sējums