grabēt
grabēt grabu, grabi, grab, pag. grabēju; intrans.
1.parasti 3. pers. Radīt īsus, citu citam sekojošus trokšņus, piesitoties (pie kā), atsitoties (pret ko) – par cietiem, parasti nelieliem, priekšmetiem, to daļām. Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriAugstu piekrautais mantu vezums, lielākām saknēm pāri braucot, līgojās un grabēja.
- Augstu piekrautais mantu vezums, lielākām saknēm pāri braucot, līgojās un grabēja.
- Klusēdami abi savāca salā grabošo venteri..
- Gar sienu grabēdama nokrita sērkociņu kārbiņa.
- Akmentiņi grabēdami atsitās apšuvuma dēļos..
Stabili vārdu savienojumiKauli (vien) grab.
- Kauli (vien) grab vienk. — Saka par vāju, izdēdējušu cilvēku vai dzīvnieku.
1.1.Par krusu, lietu.
PiemēriLietus grab uz telts jumta.
- Lietus grab uz telts jumta.
- ..logā grabēja krusa.
2.vienk. Runāt ko nevajadzīgu, bezsaturīgu (parasti ilgāku laiku). Pļāpāt.
PiemēriVelti grabi, tu, puisīti.
- Velti grabi, tu, puisīti.
2.1.trans.
PiemēriKo grabi niekus!
- Ko grabi niekus!
- Trīne bij liela, resna un grūti iekustināma. Kas par Ameriku? Kur tāda Amerika? Viņa ilgi pavisam nesaprata, ko Čiepiņa tur grab..
Avoti: 3. sējums