izkāmēt
izkāmēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.
1.Ļoti novājēt.
PiemēriGarš izkāmējis vīrs.
- Garš izkāmējis vīrs.
- Izkāmējusi seja.
- Izkāmējušas govis, in «Nāc taču pusdienās,» es teicu. «Vakar vakariņas arī netiki ēdis. Tā jau var pavisam izkāmēt.»
- Pārguris un nonīcis viņš valstījās pa gultu, nevarēdams aizmigt... Izkāmēja, kļuva nervozs un īgns.
- Šad tad mani apciemo kaimiņu runcis. Reiz apglaudot to, ievēroju, ka tas ir pavisam liess un izkāmējis, jo ribas varēja sataustīt pavisam skaidri kā skalu groziņam.
2.pareti Ļoti izsalkt. Izkāmēties (1).
Piemēri..miegainu grunduli pat izkāmējusi līdaka lāga negrib kampt.
- ..miegainu grunduli pat izkāmējusi līdaka lāga negrib kampt.
- «Ko es gribēju... Ak, vecomāt, ko nu prašņā, it kā nezinātu. To, ko katrs izkāmējis krancis.»
Avoti: 3. sējums