kaitēt2
kaitēt [kaitēt] tikai 3. pers., kait, arī kaiš, pag. kaitēja; intrans.; savienojumā ar «kaut kas», «kas», «nekas».
Izraisīt sliktu pašsajūtu, nomāktu garastāvokli (par nenoteiktu, arī nezināmu cēloni, iemeslu).
PiemēriRuta: Mātei kaut kas kaiš.
- Ruta: Mātei kaut kas kaiš.
- Kas viņai īsti kaitēja, nezinu, bet slimnieks paliek slimnieks, vārgs, nožēlojams, saīdzis un drūms..
- Es gāju pa istabu krustu šķērsu - man taču kaut kā vajadzēja parādīt Zelmai, ka man nekas nekaiš.
- «Kas tev kaiš, Ines? Tu esi stipri bāla,» māte saka, mani ieraugot. «Galva sāp.»
Stabili vārdu savienojumiKas (ne)kait (arī (ne) kaiš).
- Kas (ne)kait (arī (ne) kaiš) idioma — Ir labi.
- Kas kait (arī kaiš) idioma — Saka, norādot, ka (kam) nav trūkumu.
- Kas kait (arī kaiš) (ko (ne)darīt), arī kas nekait (arī nekaiš) (ko darīt) idioma — Ir labi (ko darīt).
Avoti: 4. sējums