kaitināt
kaitināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Rīkoties, izturēties tā, lai (kādā) izraisītu nepatiku, arī dusmas.
Piemēri..Rečs ķircinājās ar Zani, Zanei nepatika tāda ālēšanās, jo ne viņai, ne citiem nebija noslēpums, ka Rečs to dara, Māri kaitinādams.
1.1.Būt ļoti nepatīkamam, aizskarošam, arī tādam, kas izraisa dusmas.
PiemēriŠie [zēnu] kailie stilbi kaitināja cienīgo muižkungu.. Viņam tā vien gribējās paķert šmaugo kučiera pātagu un uzvilkt reizi.
1.2.Stipri satraukt, uzbudināt, saniknot (dzīvnieku).
PiemēriLezgīnēnus Džamaledīns pie ērgļa nelaiž; tie nesaprotot viņa nelaimi un to kaitinot.
2.Ķircināt.
PiemēriVienu brīdi, Silvu kaitinādams, šefs mēļoja, ka [strādāt] nākšot «ugunīgs jauneklis ar rāvējslēdzēju biksēm un čūskotu kamzoli».
3.novec. Saistīt uzmanību, patīkami satraucot. Kairināt.
PiemēriJau es biju piekususi, Tīšām gāju dziedādama: To puisīti kaitināju, Kam nav savas līgaviņas.
Avoti: 4. sējums