kaitēt1
kaitēt [kaitēt] -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.
1.Ar savu (parasti neapzinātu) rīcību, izturēšanos izraisīt ko nevēlamu, nodarīt ļaunumu (kam).
PiemēriSievietes, kuras smēķē grūtniecības laikā, kaitē vēl nedzimušā bērna veselībai.
1.1.Būt par cēloni tam, ka izraisās kas nevēlams.
PiemēriSmagos un dārgos zemes darbos katra pieļauta kļūda nes divkāršus zaudējumus - sadārdzina darbu un kaitē ražām.
1.2.Nevēlami iedarboties (uz ko) — piemēram, par vielām, vides apstākļiem.
PiemēriĻoti vājās koncentrācijas auksīni augu augšanu veicina, bet pastiprinātās - augiem kaitē un tos iznīcina.
1.3.Par parādībām sabiedrībā.
Piemēri..uzmanības vērts mērķis satīras bultai var būt tikai tāda parādība, kuras paliekas vēl.. kaitē mūsu padomju dzīves augšupejai.
2.jur. Ar savu darbību vai bezdarbību izraisīt ko nevēlamu, pēc likuma sodāmu.
Avoti: 4. sējums