kundzīgs
kundzīgs -ais; s. -a, -ā
kundzīgi apst.; reti
1.Kundzisks1.
PiemēriViņš mums ir par kundzīgu palicis: nemaz vairs nav runājams un vācu mēlē vien nu ir iekodies.
- Viņš mums ir par kundzīgu palicis: nemaz vairs nav runājams un vācu mēlē vien nu ir iekodies.
- Veide sēdēja starp savām domām kā starp dzīviem cilvēkiem; tās valdīja pār viņu sen jau, kundzīgi, uzmācīgi, neierobežoti.
Avoti: 4. sējums