kvēlains
kvēlains -ais; s. -a, -ā
kvēlaini apst.
1.Tāds, kas kvēlo (1).
PiemēriKvēlainas ogles.
1.1.Karsts, svelmains.
PiemēriAcis apnīk un piemiedzas šajā dzeltenpelēkajā karstumā. Kvēlains sausums kavē svabadu elpu.
1.2.pārn. Tāds, kam ir spožs mirdzums, spīdums. Kvēlojošs.
PiemēriDivas kvēlainas acis deg uz Anneli, un aiz atņirgtiem [suņa] zobiem tāds rūcējs kā dzirnavas: Rrrrr!
2.Tāds, kam ir koši sārta, arī sarkana nokrāsa.
PiemēriRieta gausi dziestošu vizmu apstarota, pret kvēlaino apvārsni viņa bija tik.. skaidri saredzama..
3.Spēcīgs (par psihisku stāvokli).
PiemēriKvēlaina mīlestība.
3.1.Tāds, kurā izpaužas spēcīgs psihisks stāvoklis.
PiemēriKvēlains skatiens.
Avoti: 4. sējums