kvēle
kvēle -es, dsk. ģen. -ļu, s.
1.Stiprs karstums. Augsta sakaršanas pakāpe (parasti līdz gaismas izstarošanai).
Piemēri..Akmens līdz kvēlei sakarst, Sviedri no pieres garo..
1.1.Karstums, svelme, ko rada saule.
PiemēriTe [uz verandas] jau var pilnu krūti atelpot. Bet vēsums pēc dienas kvēles liekas vēl vairāk gurdinām locekļus.
2.Gaismas atspīdums (parasti sārts).
PiemēriSaule taisījās uz rietēšanu. Sārta kvēle rotāja pakalnus un lejas, laistījās pa koku galotnēm un krāsoja ūdeņus purpura krāsām.
2.1.Sārtums (piemēram, sejā, vaigos), ko izraisa fizioloģisks vai psihisks stāvoklis.
PiemēriKošais sārtums, kas krāsoja saimnieces vaigus, brigadierim runājot, sabiezēja par tumšu kvēli un pārņēma visu seju.
2.2.Mirdzums, spīdums (acīs), ko izraisa fizioloģisks vai psihisks stāvoklis.
PiemēriAcis stīvi urbās griestos, un cauri drudža kvēlei tajās plaiksnīja izbailes.
3.Liela enerģija, dedzība.
Piemēri..Mirdzā bija jūtama kāda spraiga kvēle, jaunības aizrautība, nevaldāma griba darboties.
3.1.Spēcīga (piemēram, psihiska stāvokļa) izpausme.
PiemēriKā pavasarī no tūkstots [tūkstoš] urdziņām saplūst vesels apakšzemes ezers, tā strādnieku Rīgā pamazām iekaisa un pletās apvaldīta, apslāpēta naida kvēle.
3.2.Kaisle. Neapvaldītas jūtas.
Piemēri..Straujups negaidīti ieradās pie manis un gribēja mani tikpat skarbi un valdonīgi pakļaut sev kā pirmoreiz. Es uz viņa kvēli atbildēju ar salonisku laipnību.
Avoti: 4. sējums