liekt
liekt liecu, liec, liec, pag. liecu; trans.
1.Panākt, būt par cēloni, ka (kam) rodas lokveida forma.
PiemēriTāds viņš arī palika - baltais, trauslais Jasmīns. Mēģini viņu liekt, - lūzis...
1.1.Veidojot lokveida formu, gatavot (piemēram, riteni, stīpu).
PiemēriLieca [ratu meistars] vissīkstākos ratu lokus un taisīja visstiprākās rumbas un spieķus.
1.2.Virzīt, vērst (ķermeni, tā daļu), parasti lokveidā.
PiemēriViņa.. kreisā [roka], kā tērauda loks apvijusies tā kaklam, palēnām lieca visu augumu atpakaļ.
1.3.Būt par cēloni tam, ka lokveidā virzās, vēršas (uz kurieni).
PiemēriPureņu lapās.. salija ūdens un lieca tās pret zemi.
2.Panākt, būt par cēloni, ka (kāds) padodas, pakļaujas.
PiemēriViņš bija liela auguma vīrs, viens no tiem, ko nekādas grūtības nespēj liekt.
Stabili vārdu savienojumiLiekt (arī mest) līkumu (arī loku.). Liekt (biežāk mest) līkumu apkārt. Liekt galvu (kā priekšā).
Avoti: 4. sējums