mantojums
mantojums -a, v.
1.jur. Manta, kas pēc tās īpašnieka nāves pāriet cita valdījumā (īpašumā), lietojumā un rīcībā.
PiemēriAtstāt lielu mantojumu.
Stabili vārdu savienojumiIzslēgt no mantojuma. Mantojuma apsardzība.
1.1.dsk.; vēst. Īpašuma tiesības.
PiemēriBagātie sabiedrības virsslāņi bija ieinteresēti saglabāt savas sakrātās mantas pēcnācējiem (saglabāt savu šķiru). Raksturīgi, ka pirmatnējās īpašuma tiesības Latvijas teritorijā nosauktas par mantojumiem..
2.Paveikta darbība, rezultāts → mantot2. Tas (piemēram, īpašība, pazīme), kas ir iegūts no priekštečiem.
PiemēriDzimstot viņi bija saņēmuši mantojumā dzīvību no tālu tālām paaudzēm.
3.Paveikta darbība, rezultāts → mantot3. Tas (piemēram, amats, profesija), kas ir pārņemts no priekštečiem.
4.Tas (parasti vērtīgais kultūra), ko iegūst, pārņem no iepriekšējām paaudzēm, iepriekšējiem darbiniekiem.
PiemēriKultūras mantojums.
4.1.Tas (parasti nevēlamais), kas ir palicis no iepriekšējām paaudzēm, iepriekšējiem laikposmiem.
Piemēri..pagaidām vēstures mēslainē vēl nav izmēzts vispretīgākais, visbarbariskākais pagātnes mantojums - karš.
Avoti: 5. sējums