nerunīgs
nerunīgs -ais; s. -a, -ā
nerunīgi apst.
Tāds, kas parasti klusē, tāds, kas nelabprāt piedalās sarunās.
PiemēriNerunīgs ceļabiedrs.
- Nerunīgs ceļabiedrs.
- Mintautam jāsamierinās ar pastaigas biedri, kura negaidot kļuvusi gauži nerunīga, bet, tieši uzbildināta, it kā pamostas no miega..
- Vakar vakarā braucu uz Pīpes salu kopā ar Rasmas vecākiem. Viņi abi bija nerunīgi, es arī nejutu vēlēšanos tos sarunai ierosināt.
- «..ārsts nedrīkst būt pļāpa. Tu par daudz runā.» - «Bet nerunīgs ārsts ir grūtāk panesams nekā balamute,» tiepjas Juris.
Avoti: 5. sējums