nocietēt
nocietēt parasti 3. pers., -ē, pag. -ēja; intrans.
1.Kļūt, parasti ļoti, cietam (par vielu).
PiemēriCements mitrumā nocietē.
2.Kļūt tādam, ko ir grūti saliekt, saspiest, apstrādāt (par augiem, to daļām).
PiemēriZālei pāraugot, tajā samazinās vērtīgo barības vielu, bet pieaug kokšķiedras daudzums, zāle nocietē un kļūst mazvērtīgāka, grūtāk sagremojama.
3.Kļūt, parasti ļoti, grūti sakožamam (par pārtikas produktiem).
PiemēriPlāceņi nocietē.
4.Kļūt, parasti ļoti, stingram, raupjam (par ādu, rokām).
PiemēriDarbā nocietējušas delnas.
Avoti: 5. sējums