nokaist
nokaist -kaistu, -kaisti, -kaist, pag. -kaisu, arī -kaitu; intrans.
1.parasti 3. pers. Kļūt ļoti karstam (par priekšmetiem).
PiemēriTur [krāsnī] ir tik liels karstums, ka skārda kanna mirklī nokaist un deg.
- Tur [krāsnī] ir tik liels karstums, ka skārda kanna mirklī nokaist un deg.
- ..kaļamais ēzē bija nokaisis un liekams uz laktas.
- ..Gluži balta nokaltusi plīts.
1.1.pārn. Kļūt tādam, kas izstaro, arī atstaro ļoti spilgtu gaismu, izplata stipru siltumu. Kļūt ļoti spožam, spilgtam, kvēlojošam.
PiemēriSaule, balta nokaltusi, stāvēja augstu,.
- Saule, balta nokaltusi, stāvēja augstu,.
- Mākoņi iegailējās violeti. Tad pēkšņi nokaisa sārti kā metāls.
2.Kļūt ļoti sārtam (parasti par seju). Ļoti nosarkt.
PiemēriSpoles dūca, rati ritēja, dzijas tecēja, bet Ainas vaigi nokaita un kļuva tikpat sarkani kā audums, ko viņa auda.
- Spoles dūca, rati ritēja, dzijas tecēja, bet Ainas vaigi nokaita un kļuva tikpat sarkani kā audums, ko viņa auda.
- Krāsniņa kvēloja, sarkani nokurināta. Sēdētāju sejas tāpat sārtas nokaitušas.
- Viņš nokaita kā ogle.
Avoti: 5. sējums