nokaitēt
nokaitēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Ļoti sakarsēt (parasti metālu, akmeni), sakarsēt (parasti metālu, akmeni) tā, ka (tas) izstaro gaismu.
PiemēriSlepenais izņēma no galda atvilktnes lāpāmo adatu, nokaitēja to sveces liesmā gandrīz sarkanu..
1.1.Kurinot ļoti sakarsēt (krāsni, pavardu).
PiemēriUzgaidāmā telpa piekurināta silti, pat karsti, melnā skārda krāsns nokaitēta kā gludeklis, drusciņ ož pēc sviluma.
1.2.Būt par cēloni tam, ka (kas) ļoti sakarst (par sauli).
Piemēri..uz saules nokaitētās zemes sagūlušies, elš aitu bari..
Avoti: 5. sējums