nokauties

nokauties -kaujos, -kaujies, -kaujas, pag. -kāvos; refl.

1.sar. Ļoti nopūlēties (ar ko grūti paveicamu, arī nepatīkamu).

PiemēriNokauties ar niekiem.

Nokauties ar niekiem.
«Ko darot Pēteris, ka viņa nekur neredzot. Es tai saku: viņš jau, meit, ar tiem darbiem nokaujas, nav vaļas ļaudīs rādīties.»
Mazā meitene auga lielāka, bet vecāki, nokaudamies ar grūto darbu, pamazām it kā piemirsa priecāties, kad atradās viens otram tuvu..

1.1.Ļoti nopūlēties, cenšoties pārvarēt (ko nevēlamu).

Piemēri..viņš tai bija atsūtījis grāmatu. Nokaudamas ar nevaļu, Gundega to lasīja ilgi.

..viņš tai bija atsūtījis grāmatu. Nokaudamas ar nevaļu, Gundega to lasīja ilgi.

1.2.Ļoti nomocīties, cenšoties pārvarēt (nevēlamu fizioloģisku vai psihisku stāvokli).

Piemēri..visu mūžu nokāvies ar miega badu, bet tagad [vecumā], kā par spīti, mostas puspiecos un pat četros..

..visu mūžu nokāvies ar miega badu, bet tagad [vecumā], kā par spīti, mostas puspiecos un pat četros..
Kādu laiku nevalstījies uz.. dīvāna un nokāvies ar pretīgām domām un sajūtām.. viņš tomēr aizmiga..

2.parasti 3. pers. Nocīnīties (par dzīvniekiem).

Piemēri..ir taču pavasaris un kaķim tāpat kaķa sirds krūtīs. Gan jau nakti viņš pārnāks nokāvies un mežonīgs..

..ir taču pavasaris un kaķim tāpat kaķa sirds krūtīs. Gan jau nakti viņš pārnāks nokāvies un mežonīgs..
Gailis bij nokāvies gluži asiņains.

Avoti: 5. sējums