norībēt
norībēt parasti 3. pers., -rīb, pag. -rībēja; intrans.
1.Īsu brīdi, vienu reizi rībēt.
PiemēriDurvis norīb.
- Durvis norīb.
- Zeme norīb sprādzienā.
- Rati norīb uz tilta.
- Gaitenī norīb soļi.
- No Muižas kalna laiž tik lejā, putekļi vien noput, norīb tilts, un braucējs pazūd..
- ..tālumā norīb dobjš, vājš pērkona spēriens.
- Norībēja šāviens, un Laucis kreisajā rokā sajuta karstu sitienu.
- Viņš pagrūda tik spēcīgi krēslu, ka norībēja viss dzīvoklis.
2.Rībot virzīties un pabeigt virzīties lejā, nost, gar (ko), pār (ko).
Piemēri..ore norībēja pa Rijnieku kalniņu lejā..
- ..ore norībēja pa Rijnieku kalniņu lejā..
- ..rati, pa grambām lēkādami, norībēja gar dārza stūri.
- ..ore norībēja.. Dīvajas tiltam pāri.
Avoti: 5. sējums