norietēt
norietēt parasti 3. pers., -riet, pag. -rietēja; intrans.
1.Šķietamā kustībā aizvirzīties aiz apvāršņa (par debess spīdekli).
PiemēriMēness norietējis.
- Mēness norietējis.
- Saule patlaban norietēja, un pie spodrajām vakara debesīm iedegās pirmās zvaigznes.
- Sudrabainos mākoņus var sākt redzēt tikai tad, kad Saule jau norietējusi un atrodas apmēram 6° zem horizonta..
2.Pārstāt eksistēt, pastāvēt.
PiemēriMaritjē ir jau atdzērusies sāļās asaru dziras.. Meitenes gaišums ir norietējis.
- Maritjē ir jau atdzērusies sāļās asaru dziras.. Meitenes gaišums ir norietējis.
- ..Un gadu simteņi pēc simtiem steigs, Bet divdesmitam nenorietēs slava.
Avoti: 5. sējums