novilkties
novilkties -velkos, -velcies, -velkas, pag. -vilkos; refl.
1.sar. Lēnā gaitā noiet, nonākt.
PiemēriNovilkties pa kāpnēm pagalmā.
1.1.Lēnām nobraukt.
PiemēriPajūgs novilkās no ceļa.
2.parasti 3. pers. Pārklāties (ar mākoņiem, miglu u. tml.), ļoti apmākties (par debesīm).
PiemēriDebesis novilkušās mākoņiem - augšā viss zili pelēks, neredz nevienas gaišākas spraudziņas.
2.1.Izplatīties, virzīties tā, ka pilnīgi pārklāj ko (piemēram, par mākoņiem, miglu).
PiemēriNovelkas migla. Apveidi izzūd. Veļas migla un garo.
2.2.Kļūt tādam, kad debesis ir mākoņainas (par laikapstākļiem, laikposmu). Apmākties (2).
PiemēriLaiks novilkās uz lietu.
3.parasti 3. pers. Refl. → novilkt (12). Tikt novilktam.
PiemēriLīnija novilkusies neprecīzi.
5.sar. Novilkt sev, parasti virsdrēbes.
PiemēriPuisis novilcies un gājis dārza dīķī mazgāties.
Avoti: 5. sējums