nu3
nu izsauk.; arī atkārtojumā «nu, nu»
1.Lieto, lai izteiktu emocionāli intelektuālu attieksmi (piemēram, šaubas, protestu, draudus, izbrīnu, pieļāvumu).
PiemēriMāte: Nāc, tev, nāc, palīdzi man savu kreklu lāpīt! - Tēvs: Kreklu lāpīt? Nu, nu! Vai tu man šorīt palīdzēji linus sēt?
- Māte: Nāc, tev, nāc, palīdzi man savu kreklu lāpīt! - Tēvs: Kreklu lāpīt? Nu, nu! Vai tu man šorīt palīdzēji linus sēt?
- «Ir jau tādas mīlestības, kas piedod visu, lai cik smagi grēkots. Mani tā darīt nepiespiedīs neviens.» - «Nu!» māte atliecas taisna. «Nu! Grēkots! Kurš te grēko vairāk..?»
- «Tas te [akmens] ir nieks, vai tādi vien plēsti un malā velti!» - «Nu-u!» Andrs kā apšaubīdams novilka.
2.Lieto, lai pamudinātu sarunbiedru runāt, darīt ko.
Piemēri«Cik karogu esi uzvilcis? Nu, runā!»
- «Cik karogu esi uzvilcis? Nu, runā!»
- «Aha! nags ir nost! ..Nu, saspied vēl, lai tā zupa [asinis] mazāk notek, kamēr es dabūju ar ko apsiet.»
- Arī šī pavēle [atvērt pudeles] tika ātri izpildīta. «Nu, nu, ņem tu ar [arī]!» bārdainis uzsauca svešiniekam.
2.1.Lieto, lai, kādu uzrunājot, pievērstu tā uzmanību runātājam.
Piemēri«Nu, Vanadziņ, ko tu šodien atkal darīji?» tēvs tad apjautājās, pašūpodams viņu uz ceļa.
- «Nu, Vanadziņ, ko tu šodien atkal darīji?» tēvs tad apjautājās, pašūpodams viņu uz ceļa.
- «Nu, Ģirt, līdz pusdienai!» - «Es tevi vēl divus soļus pavadīšu.» Ģirts saņēma Zentu pie elkoņa.
Avoti: 5. sējums