pabailīgs
pabailīgs -ais; s. -a, -ā
pabailīgi apst.
1.Samērā, arī mazliet bailīgs (par cilvēku).
PiemēriKurpnieks Pelīte bija pabailīgs vīriņš..
1.1.Samērā, arī mazliet tramīgs (par dzīvniekiem).
PiemēriPabailīgs zirgs.
1.2.Samērā, arī mazliet kautrīgs, nedrošs.
PiemēriViens otrs šķita bravūras pilns, dažs kluss un pabailīgs, bet Ēvaldu bija pārņēmis liels miers.
2.Tāds, kurā izpaužas nelielas bailes, arī kautrība, nedrošība (par cilvēka izturēšanos, skatienu u. tml.).
PiemēriSkatīties ar pabailīgām acīm.
2.1.Tāds, kurā izpaužas neliels (dzīvnieka) tramīgums.
PiemēriPabailīgi iečirkstas zīlīte.
3.sar. Tāds, kas izraisa nelielas bailes. Samērā, arī mazliet bīstams.
Piemēri«Man tā vien liekas, kā kad tas viss tāds... tāds... kā to būs teikt... tāda drusku pabailīga pabraukšanās vien būs.»
Avoti: 6-1. sējums