pabailīgs

pabailīgs -ais; s. -a, -ā

pabailīgi apst.

1.Samērā, arī mazliet bailīgs (par cilvēku).

PiemēriKurpnieks Pelīte bija pabailīgs vīriņš..

Kurpnieks Pelīte bija pabailīgs vīriņš..
..ja parādīs revolveri, viņš neko neteiks pretim - diezgan pabailīgs vīrs.
..grāmatvedis iedomājās, ka viņu miliči ved uz atskurbtuvi, bet, pabailīgs būdams, neiedrošinājās pretoties.

1.1.Samērā, arī mazliet tramīgs (par dzīvniekiem).

PiemēriPabailīgs zirgs.

1.2.Samērā, arī mazliet kautrīgs, nedrošs.

PiemēriViens otrs šķita bravūras pilns, dažs kluss un pabailīgs, bet Ēvaldu bija pārņēmis liels miers.

Viens otrs šķita bravūras pilns, dažs kluss un pabailīgs, bet Ēvaldu bija pārņēmis liels miers.

2.Tāds, kurā izpaužas nelielas bailes, arī kautrība, nedrošība (par cilvēka izturēšanos, skatienu u. tml.).

PiemēriSkatīties ar pabailīgām acīm.

Skatīties ar pabailīgām acīm.
Viņš neviļus salīdzināja sievietes gandrīz melnās, caururbjošās acis, sārtos, apaļos vaigus ar Jura pabailīgo, sānisko skatienu, viegli drebošo apakšlūpu.
Aldis jau vairākas reizes pabailīgi ieminējies: «Vecmāt, iesim,» bet, atbildes nesaņēmis, tagad guļ zālītē..
Ancāne ienāca pabailīgi un neveikli, turēdamās draudzenei aiz muguras..

2.1.Tāds, kurā izpaužas neliels (dzīvnieka) tramīgums.

PiemēriPabailīgi iečirkstas zīlīte.

3.sar. Tāds, kas izraisa nelielas bailes. Samērā, arī mazliet bīstams.

Piemēri«Man tā vien liekas, kā kad tas viss tāds... tāds... kā to būs teikt... tāda drusku pabailīga pabraukšanās vien būs.»

«Man tā vien liekas, kā kad tas viss tāds... tāds... kā to būs teikt... tāda drusku pabailīga pabraukšanās vien būs.»

Avoti: 6-1. sējums