pabēgt
pabēgt -bēgu, -bēdz, -bēg, pag. -bēgu; intrans.
1.Bēgot pavirzīties (kur, kādā virzienā u. tml.). Bēgt nelielu attālumu, neilgu laiku.
PiemēriKumeļš satrūkās, saslējās stāvus un aizskrēja, krēpēm plandot. Egļu ģimene tikko paspēja pabēgt sānis.
- Kumeļš satrūkās, saslējās stāvus un aizskrēja, krēpēm plandot. Egļu ģimene tikko paspēja pabēgt sānis.
- Mēs pabēgām malā un gaidījām, Kamēr citi mums garām nojās.
- Viņš tikai kādu gabaliņu pabēga.
- sal. ..viņš jutās nebrīvs, saistīts,.. viņš dzīvoja un strādāja, itin kā pabēdzis malā no burzmas un skaļuma..
- pārn. Akmeņu lauzējiem Spilvā noejot, migla pabēga tālāk Oša aploka un Glāžšķūņu ganību krūmājā..
2.Bēgot pavirzīties zem (kā), arī (kam) apakšā.
PiemēriPavasarī upes otrā krastā bija uzcelts mazs, apaļš krodziņš paplatu jumtu, zem kura varēja pabēgt lietus laikā.
- Pavasarī upes otrā krastā bija uzcelts mazs, apaļš krodziņš paplatu jumtu, zem kura varēja pabēgt lietus laikā.
- ..mazākie [bērni] pabēga zem gultas.
- Karstās dienās varde, meklējot ēnu,.. pabēg zem platlapainiem augiem.
Avoti: 6-1. sējums