pavēlnieks
pavēlnieks -a, v.
pavēlniece -es, dsk. ģen. -ču, s.
1.Cilvēks, kam ir plašas tiesības, vara, arī iespēja noteikt, pavēlēt.
Piemēri..viņš jautā tādā tonī, it kā būtu pilnīgs pavēlnieks par manu likteni un dzīvību.
- ..viņš jautā tādā tonī, it kā būtu pilnīgs pavēlnieks par manu likteni un dzīvību.
- sal. Kamēr viņš [saimnieks] stāvēja uz savas zemes, staigāja pa savu pagalmu, starp savām ēkām, viņš jutās kā pavēlnieks, kā valdnieks..
- pārn. Mare bija pārliecināta, ka Rečs drīz vien būs atkal klāt, nolūgsies un viņa ieies Pakalnu kambari kā vīra prāta un sirds pavēlniece.
- pārn. Rakstnieka vienīgais pavēlnieks ir viņa godaprāts un sirdsapziņa.
- Pats esi kungs un pavēlnieks savās mājās, neviens tev nesēž uz kakla.
Stabili vārdu savienojumi
- Būt kungam un pavēlniekam (arī valdniekam, biežāk ķēniņam, ķeizaram) — Būt pilnīgam noteicējam.
- Kungs un pavēlnieks (arī valdnieks, biežāk ķēniņš, ķeizars) novec. — Lieto, uzrunājot valdnieku vai godbijīgi runājot par viņu.
- Pats kungs un pavēlnieks (arī valdnieks, biežāk ķēniņš, ķeizars) — Saka, ja var rīkoties neatkarīgi no citiem.
2.v.; mil. Amatpersona, kas vada operatīvu bruņoto spēku vienību, ieroču šķiru, bruņoto spēku veidu.
PiemēriArmijas pavēlnieks.
- Armijas pavēlnieks.
- Flotes pavēlnieks.
- «Esam Sarkanās Armijas augstākā pavēlnieka rezervē.»
- ..rudenī viņš kļuva par Dienvidurālu kara apgabala pavēlnieku.
Avoti: 6-1. sējums