pavilkties
pavilkties -velkos, -velcies, -velkas, pag. -vilkos; reti
1.Lēnām (ar pūlēm) lienot, rāpjoties, rāpojot pavirzīties.
Piemēri..Marikai uznāca radības, kūtī govis slaucot. Kliegdama viņa pakrita salmos un pati saviem spēkiem pavilkās nostāk, lai govs neuzkāptu virsū jaunpiedzimušajam.
- ..Marikai uznāca radības, kūtī govis slaucot. Kliegdama viņa pakrita salmos un pati saviem spēkiem pavilkās nostāk, lai govs neuzkāptu virsū jaunpiedzimušajam.
- Saule kāpa augstāk un stipri sildīja Akota seju, viņš pavilkās uz priekšu, vairāk bērza ēnā.
- Noslēpumainais tupētājs pakustējās, pavilkās mazliet uz priekšu un atkal it kā sastinga.
1.1.pārn. Paildzināties (par laiku, laikposmu).
PiemēriAkmeni [apcietināto] nodarbināja jautājums, kā viņu sūtīs atpakaļ.. Ja pa dzelzceļu, tad to vēl vadās pa pilsētu, izsauks varbūt vēl dažus lieciniekus - laiks pavilksies ilgāk.
- Akmeni [apcietināto] nodarbināja jautājums, kā viņu sūtīs atpakaļ.. Ja pa dzelzceļu, tad to vēl vadās pa pilsētu, izsauks varbūt vēl dažus lieciniekus - laiks pavilksies ilgāk.
2.sar. Lēnā gaitā paiet.
PiemēriPavilkties līdz ceļam.
- Pavilkties līdz ceļam.
3.parasti 3. pers. Refl. → pavilkt1. Tikt pavilktam.
PiemēriMutautiņš pavilcies no kabatas.
- Mutautiņš pavilcies no kabatas.
- ..smaidot.. lūpu kaktiņi pazīstamā vaibstā pavilkās uz augšu..
Avoti: 6-1. sējums