piņķēt
piņķēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.; sar.
1.Parasti savienojumā «piņķēt vaļā»: ar grūtībām raisīt, risināt (ko sasietu, sapinušos).
PiemēriPie zirgu neganti apgrauztas slitas vēl stāvēja bēris ar ratiem, un sieviete brūnā jakā, apaļa kā rozīne, piņķēja vaļā sametušos grožus.
- Pie zirgu neganti apgrauztas slitas vēl stāvēja bēris ar ratiem, un sieviete brūnā jakā, apaļa kā rozīne, piņķēja vaļā sametušos grožus.
- ..sākām tīklus izmest arī stiprā laikā [vētrā]. Un - uztinām tīklus dzenskrūvei! Dabūjām.. piņķēt vaļā.
1.1.Parasti savienojumā «piņķēt ārā»: ar grūtībām ņemt ārā (ko iesietu, iepinušos).
Piemēri«Mjā,» nopūšas traļmeistars un sirdīgi piņķē ārā no linuma mazās haizivis, kas ar aso ādu ieķērušās tīkla acīs.
- «Mjā,» nopūšas traļmeistars un sirdīgi piņķē ārā no linuma mazās haizivis, kas ar aso ādu ieķērušās tīkla acīs.
Avoti: 6-2. sējums