pieklaigāt
pieklaigāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; trans.
1.Klaigājot panākt, būt par cēloni, ka skaņas izplatās viscaur (telpā, apkārtnē).
PiemēriTā nešpetnā sieva, todien visu Alūksni pieklaigādama, iedeva mazajam ezeriņam vārdu.
- Tā nešpetnā sieva, todien visu Alūksni pieklaigādama, iedeva mazajam ezeriņam vārdu.
- Gadījās tukši tīkli, gadījās apledojušas tauvas, vīri nepieklaigāja pasauli, zūdīdamies vai savu nelaimi lamādami.
- Te [purva ielokā] viņš [briedis] jutās drošībā. Pat medību laikā, pat ogotājiem pieklaigājot purvu.
2.parasti 3. pers. Radot raksturīgas, samērā skaļas balss skaņas, būt par cēloni tam, ka tās izplatās viscaur (telpā, apkārtnē) – par dažiem putniem.
PiemēriKaijas pieklaiga jūrmalu.
- Kaijas pieklaiga jūrmalu.
Avoti: 6-2. sējums