pieklaigāt
pieklaigāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; trans.
1.Klaigājot panākt, būt par cēloni, ka skaņas izplatās viscaur (telpā, apkārtnē).
PiemēriTā nešpetnā sieva, todien visu Alūksni pieklaigādama, iedeva mazajam ezeriņam vārdu.
2.parasti 3. pers. Radot raksturīgas, samērā skaļas balss skaņas, būt par cēloni tam, ka tās izplatās viscaur (telpā, apkārtnē) — par dažiem putniem.
PiemēriKaijas pieklaiga jūrmalu.
Avoti: 6-2. sējums