pieklājība
pieklājība -as, s.; parasti vsk.
1.Pieņemtajām normām atbilstošu uzvedības, izturēšanās nosacījumu kopums (attiecībās ar citiem sabiedrības locekļiem).
PiemēriPieklājības likumi.
1.1.ģen.: pieklājības, adj. nozīmē Tāds, kurā izpaužas atbilstība pieņemtajām uzvedības, izturēšanās normām.
PiemēriIlga ver durvis, lūpas pieklājības smaidā savilkusi.
Stabili vārdu savienojumiPieklājības teicieni.
2.Vispārināta īpašība → pieklājīgs1, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriAplaudēt aiz pieklājības.
Avoti: 6-2. sējums