pieklīdenis
pieklīdenis -ņa, v.
pieklīdene -es, dsk. ģen. -ņu, s. niev.
Pieklīdis dzīvnieks, arī cilvēks.
PiemēriPāris reižu Dīriķis mēģināja pieklīdeni pielabināt tuvāk, bet suns tādus aicinājumus vai nu nesaprata, vai neatzina un tiem nepaklausīja
Avoti: 6-2. sējums