piemīlīgums
piemīlīgums -a, v.; parasti vsk.
1.Vispārināta īpašība → piemīlīgs1, šīs īpašības konkrēta izpausme. Piemīlība (1).
PiemēriBērna piemīlīgums.
2.Vispārināta īpašība → piemīlīgs2, šīs īpašības konkrēta izpausme. Piemīlība (2).
PiemēriRudens vēji izaurējuši istabā beidzamo vasaras piemīlīgumu.
3.Vispārināta īpašība → piemīlīgs3, šīs īpašības konkrēta izpausme. Piemīlība (3).
PiemēriBuncis.. sāka gausties, ka viņa vijoli [godības] izspiežot ermoņikas.. Lai gan neesot tā piemīlīguma, kas viņa vijolei, tomēr ermoņikas to izēdīšot pavisam.
Avoti: 6-2. sējums