piepušķot
piepušķot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.
1.Runājot, rakstot, arī domās, iztēlē pievienot (kam esošam, parasti ko izdomātu, arī pārspīlētu).
Piemēri«Tavs modrais mājas sargs guļ un krāc, ka būdai jumts ceļas nost,» Mētra.. pateica.. Neris tiešām gulēja būdā, bet par to krākšanu Mētra gan bija piepušķojis klāt.
- «Tavs modrais mājas sargs guļ un krāc, ka būdai jumts ceļas nost,» Mētra.. pateica.. Neris tiešām gulēja būdā, bet par to krākšanu Mētra gan bija piepušķojis klāt.
- Tās ir atmiņas, piedzīvojumi, pārdzīvojumi. Piemelots un piepušķots pavisam maz. Tieši tik daudz, cik savus stāstus par pasaulē piedzīvoto papušķo ikviens godīgs cilvēks..
- «Ja gribi zināt, tad otras tādas ēdnīcas nesameklēsi visā rajonā.» -.. «Tu nu gan drusku piepušķo,» es pasmaidīju.
1.1.trans.
PiemēriViņš izstāstīja visos sīkumos, ko tikko bija piedzīvojis, no sevis šo to vēl izsvērdams un piepušķodams.
- Viņš izstāstīja visos sīkumos, ko tikko bija piedzīvojis, no sevis šo to vēl izsvērdams un piepušķodams.
Avoti: 6-2. sējums