pierādījums
pierādījums -a, v.
1.Paveikta darbība, rezultāts → pierādīt. Tas (piemēram, fakts, spriedumu sistēma), ko izmanto, lai pamatotu (kā) patiesumu, pareizumu.
PiemēriTeorēmas pierādījums.
- Teorēmas pierādījums.
- Spēju pierādījums.
- «Kādu pierādījumu par to, ka mani mīli, man tad vēl vajag? Es nekādu negribu..»
- Ko neiespēj zinātnieks pierādījumu ceļā, to panāk mākslas darbs ar savu emocionālo iedarbi.
1.1.jur. Ziņas, uz kuru pamata kompetentas valsts iestādes noteic tādu apstākļu esamību vai neesamību, kuriem ir nozīme lietas pareizā izlemšanā.
PiemēriPierādījumi civillietā ir jebkuri faktiskie dati, uz kuru pamata likumā noteiktā kārtībā tiesa nosaka tādu apstākļu esamību vai neesamību, uz kuriem pamatoti prasījumi un pušu iebildumi..
- Pierādījumi civillietā ir jebkuri faktiskie dati, uz kuru pamata likumā noteiktā kārtībā tiesa nosaka tādu apstākļu esamību vai neesamību, uz kuriem pamatoti prasījumi un pušu iebildumi..
- Lietiskie pierādījumi ir priekšmeti, kas noderējuši par nozieguma izdarīšanas rīkiem, saglabājuši nozieguma pēdas..
Stabili vārdu savienojumiLietiskie pierādījumi.
- Lietiskie pierādījumi — Priekšmeti, kuriem ir pierādījuma nozīme krimināllietā.
Avoti: 6-2. sējums