pilnība
pilnība -as, s.; parasti vsk.
1.Vispārināta īpašība → pilnīgs1, šīs īpašības konkrēta izpausme.
Piemēri..tiesību pilnība reizē ir arī atkarīga no tā, cik apzinīgi un precīzi pilsoņi pilda savus pienākumus, tā stiprinot sociālistisko sabiedrību..
2.Vispārināta īpašība → pilnīgs3, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriJo rosīgāks ir cilvēka intelekts, jo aktīvāk viņš tiecas pēc savu zināšanu pilnības un pamatīguma.
2.1.lok.: pilnībā, apst. nozīmē Tā, ka aptver visu (kā) apjomu, kopumu. Pilnīgi.
PiemēriIzprast jautājumu pilnībā.
3.Tas, kas atbilst cildenam paraugam, augstākajam galamērķim.
PiemēriTiekties pēc pilnības.
4.Pārpilnība, arī bagātība.
PiemēriDzīvot pilnībā.
Stabili vārdu savienojumi
4.1.Liels (kā) daudzums.
PiemēriLauma bija pamanījusi sarkanas, no sulas pilnības pat miklas zemenes un noliecās pie tām.
Avoti: 6-2. sējums