pilntiesība
pilntiesība -as, s.; parasti vsk.
Vispārināta īpašība → pilntiesīgs, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriIgauņu Dziesmu svētkos pēc Lielā Tēvijas kara pilntiesību ieguvuši bērni. Bērni dzied koros, spēlē skolu pūtēju orķestros, veido vijolnieku orķestrus.
Avoti: 6-2. sējums