piņķēt
piņķēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.; sar.
1.Parasti savienojumā «piņķēt vaļā»: ar grūtībām raisīt, risināt (ko sasietu, sapinušos).
PiemēriPie zirgu neganti apgrauztas slitas vēl stāvēja bēris ar ratiem, un sieviete brūnā jakā, apaļa kā rozīne, piņķēja vaļā sametušos grožus.
1.1.Parasti savienojumā «piņķēt ārā»: ar grūtībām ņemt ārā (ko iesietu, iepinušos).
Piemēri«Mjā,» nopūšas traļmeistars un sirdīgi piņķē ārā no linuma mazās haizivis, kas ar aso ādu ieķērušās tīkla acīs.
Avoti: 6-2. sējums