plandīt
plandīt -u, -i, -a, pag. -īju
1.trans. Panākt, būt par cēloni, ka (kas) pland.
PiemēriAp māju staigā vējš, brāzmainais Kurzemes vējš, nedod mieru svētku karogiem, planda tos neredzamai jundai.
2.parasti 3. pers.; intrans. Būt tādam, kurā veidojas kustīgas krokas, viļņi, parasti gaisa plūsmas iedarbībā (par audumu, matiem u.tml.). Plandēt.
Piemēri..strādnieku svētku rītā padomju karogs atkal plandīja sašautajā priedē virs Daugavas krasta..
2.1.Lidināties, parasti vienmērīgi, līgani.
PiemēriVakaros pāri pagalmam neplandīja sikspārņi, tagad patvērušies sazin kur.
Avoti: 6-2. sējums