prašņāt
prašņāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; trans.
1.Vairākkārt, arī neatlaidīgi jautāt, cenšoties ko sīki uzzināt.
PiemēriDāvids Jonāts sāka prašņāt, no kurienes es atbraucis uz Streļļu ciemu, kādu ļaužu esmu..
- Dāvids Jonāts sāka prašņāt, no kurienes es atbraucis uz Streļļu ciemu, kādu ļaužu esmu..
- Avota vecumu neviens nezināja un pēc tā arī netaujāja. Tikpat labi tad varēja sākt prašņāt, cik gadu uzkalnam.
1.1.intrans.
PiemēriAlfrēds klausās. Nepatīkamā sajūta, kas sākumā neļāva iejusties zēnu stāstījumā, pazudusi. Tagad viņš prašņā un taujā, grib zināt vairāk.
- Alfrēds klausās. Nepatīkamā sajūta, kas sākumā neļāva iejusties zēnu stāstījumā, pazudusi. Tagad viņš prašņā un taujā, grib zināt vairāk.
- Viņa tikmēr prašņāja, tikmēr tirdīja, kamēr Jukums izstāstīja, ka dzēris labās zāles..
- Bieži vien esmu prašņājusi mātei par tēvu, un māmuļa allaž apgalvoja, ka tēvs esot vienkāršs un labsirdīgs.
Avoti: 6-2. sējums