rūcīgs
rūcīgs -ais; s. -a, -ā
rūcīgi apst.
1.sar. Īgns1.
PiemēriKad.. Cīrulim nomira sieva, viņš kļuva vēl rūcīgāks un vairāk izdzina gājējus un savējos.
- Kad.. Cīrulim nomira sieva, viņš kļuva vēl rūcīgāks un vairāk izdzina gājējus un savējos.
- ..Ieva ir tā īgnā, rūcīgā veča, kas katru dienu šķendējas..
2.Īgns2.
PiemēriSaklausu rūcīgu bubināšanu, no kuras izdodas izlobīt labi ja dažus vārdus, kaut ko par kādu tur «iebraucamo vietu»..
- Saklausu rūcīgu bubināšanu, no kuras izdodas izlobīt labi ja dažus vārdus, kaut ko par kādu tur «iebraucamo vietu»..
- pārn. Krietnu laiku sagulēja uz cisām Vecais Velns [mednieks].. Tikai Mares rūcīgā mīlestība, viņas zāles.. uzcēla Veco atkal uz kājām.
3.Tāds, kas bieži rūc (par dzīvniekiem).
PiemēriRūcīgā lauva.
- Rūcīgā lauva.
Avoti: 6-2. sējums