riebt1
riebt riebju, rieb, riebj, pag. riebu; intrans.
1.Riebties.
PiemēriSkrīverim Noriņām rieba, ka skolotājs Miesnieks pastāvīgi un pastāvīgi gribēja būt pats gudrākais cilvēks visā pagastā.
- Skrīverim Noriņām rieba, ka skolotājs Miesnieks pastāvīgi un pastāvīgi gribēja būt pats gudrākais cilvēks visā pagastā.
- Daudziem no viņiem rieba tā apkaunojošā pazemība, kas sīriešiem bija jāizrāda pret sultānu Kairā..
- Pilnam vēderam gardumi riebj.
2.Radīt (kādam) nepatikšanas, darīt ko ļaunu (ar savu izturēšanos, rīcību, runu).
PiemēriOtram riebdams, pats sev sariebsi.
- Otram riebdams, pats sev sariebsi.
- ..Pēterburgas Zinātņu akadēmijas kancelejas priekšnieks netīkoja pēcnāves slavas - dzīvs būdams, viņš rieba un koda cilvēkiem, kas bija gudrāki, godīgāki, spējīgāki nekā viņš pats.
- Aina ir īpašniece, un viņa paliks tāda, un viņa riebs un skaudīs par katru zemes putekli, kas viņai Vēveros piederējis.
Avoti: 6-2. sējums