rietēt1
rietēt parasti 3. pers., riet, pag. rietēja; intrans.
1.Šķietamā kustībā virzīties aiz apvāršņa (par debess spīdekli).
PiemēriKad skolotājs dziedātājus atlaida, saule jau pašlaik taisījās rietēt.
1.1.pārn. Pakāpeniski zust, pārstāt eksistēt, pastāvēt.
PiemēriKortesa [Spānijas vicekaraļa] slava sāka rietēt..
Avoti: 6-2. sējums