runātājs
runātājs -a, v.
runātāja -as, s.
1.Darītājs → runāt.
2.Runīgs cilvēks.
PiemēriMiķelis liels runātājs nav, bet par to tas klausās acīm, ausīm un paplestu muti.
- Miķelis liels runātājs nav, bet par to tas klausās acīm, ausīm un paplestu muti.
- Arī pats [Bite] nebij nekāds runātājs, bet tā iedresēts, ka sievas un meitas klātbūtnē drīkstēja tikai piebalsot.
3.Cilvēks, kas uzstājas ar runu (1).
Piemēri..vai tad man, galvenajam runātājam, nepiedien ierasties [uz sapulci] ar Ērgli, ar visa pagasta visstraujāko auļotāju?
- ..vai tad man, galvenajam runātājam, nepiedien ierasties [uz sapulci] ar Ērgli, ar visa pagasta visstraujāko auļotāju?
- Nedrošiem soļiem dzejnieks uzkāpa runātāju pultī.
Avoti: 6-2. sējums