runātkārs
runātkārs -ais; s. -a, -ā
runātkāri apst.
Tāds, kam piemīt kāre runāt.
PiemēriViņi ir ļoti interesanti un runātkāri, šie jūras vilki.
- Viņi ir ļoti interesanti un runātkāri, šie jūras vilki.
- pārn. Sejā un acīs Emmai nopietnas, grūtas domas. Sapinušās, samezglojušās, tādēļ pār runātkārajām lūpām brīdi nenāk neviens vārds.
Avoti: 6-2. sējums