samulsis
samulsis -ušais; s. -usi, -usī
1.Divd. → samulst.
2.Tāds, kas izjūt, pārdzīvo samulsumu. Mulss.
PiemēriTēvocis nesaka nekā. Viņš tikai raugās manī kā parādībā. Man pat šķiet, ka viņš ir izbijies un samulsis.
- Tēvocis nesaka nekā. Viņš tikai raugās manī kā parādībā. Man pat šķiet, ka viņš ir izbijies un samulsis.
- Es gribēju viņu pārsteigt ar savu atzīšanos, pat samulsināt, jo samulsis cilvēks ir patiess..
- Ak, veselais saprāts! Kur tu pazudi satraukuma brīžos, kādēļ neatvēsini aizkaitināto, nespēcini samulsušo!
2.1.Tāds, kurā izpaužas samulsums.
PiemēriUn tad es redzu tik nežēlīgi skaidri, ka Harijs momentā sastomās, viņa sejā izplūst samulsis, neveikls smaids.
- Un tad es redzu tik nežēlīgi skaidri, ka Harijs momentā sastomās, viņa sejā izplūst samulsis, neveikls smaids.
- Dzīves raksts... Tas lasāms arī jubilāru samulsušajās acīs.
- Slīps saules stars caur lapām krita viņa sejā, kura tiešām likās piesarkusi un samulsusi.
Avoti: 7-1. sējums