sarunāties
sarunāties -ājos, -ājies, -ājas, pag. -ājos; refl.
1.Runājot savstarpēji sazināties (par diviem, arī vairākiem cilvēkiem).
PiemēriKlusi sarunāties.
1.1.Ar savu runu izveidot saikni (ar dzīvniekiem).
PiemēriViņš dzirdēja, ka tā [sieva] virtuves priekšā sarunājās ar suni: «Tu redz', kāds izlepis, tik labu putriņu negrib ēst!»
1.2.Sazināties, izmantojot zīmes, izturēšanās veidu u. tml.
PiemēriŠorīt prasīju, cik viņam vēl ir tīru kreklu, bet mēs nevaram sarunāties arī ar zīmēm.
2.Sarunāt (ko darīt).
PiemēriPrātnieks ar Švaukstu sarunājās iet stadulā zirgiem auzu dot..
Avoti: 7-1. sējums